Noslēgusies evaņģelizācija Ādažos! Jauni izaicinājumi, liela paļāvība uz Dievu un stipra ticība tam, ka Uzticams ir Aicinātājs – Viņš būs arī Darītājs! Jā, bez paļāvības uz Dievu šī evaņģelizācija varēja būt smaga. Taču par to kā Dievs visam izved cauri – par to šajā rakstā.
Noteikti būsiet pamanījuši, ka pirms katras evaņģelizācijas uzrunājam vietējās draudzes un no sirds vēlamies, lai šīs draudzes iesaistītos un darītu Dieva darbu kopā ar mums. Mēs konkrētajās pilsētās esam tikai uz laiku, bet draudze ir tā, kas paliek un, iespējams, uzņem un tālāk darbojas ar jaunatgrieztajiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama vieta un cilvēki, kas palīdz tuvoties Dievam arī turpmāk. Tad nu arī šoreiz uzrunājām draudzes, bet tā kā Ādaži nav lielpilsēta, arī draudzes tur nav daudz. Galu galā viena draudze piekrita satikties, tāpēc devāmies satikt šīs draudzes mācītāju un Latvijas baptistu draudžu savienības bīskapu Kasparu Šternu, kuram izstāstījām par to, ko darām, kas esam, un ko plānojam organizēt Ādažos.
Šoreiz īsti nebija iespējas nakšņot, kā parasti to darām no sestdienas uz svētdienu pirmajā nedēļā un no piektdienas uz sestdienu otrajā nedēļā. Tā kā Ādaži ir tuvu Rīgai un ne pārāk tālu arī no Jelgavas, tad visas reizes braukājām. Protams, bija mazliet dīvaini, nepierasti, taču pielāgojāmies apstākļiem un bija forši! Tad nu sestdien atbraukuši uz “Port Hotel”, kur arī norisinājās visi evaņģelizācijas pasākumi, pavadījām laiku kopā lūgšanā un klausījāmies nelielās uzrunās, pēctam devāmies evaņģelizēt un vakarā kā ierasts – kopīgi slavējām Dievu pielūgsmes vakarā. Karsta diena un nogurums liels, bet dodamies mājup, lai brauktu atpakaļ jau nākošās dienas rītā.
Svētdiena klāt! Dodamies uz jau iepriekš pieminēto draudzi, kas bija piekritusi satikties ar mums – Baptistu draudze “Misijas draudze Ādažos”. Šoreiz bijām tiešām ciemiņu lomā, vienkārši izlēmām, ka vēlamies tur būt un devāmies ciemos. Gribējām būt pie vietējiem. Draudze mūs uzņēma ļoti laipni un priecājās par apciemojumu, vēlējās arī, lai Marks izstāsta vairāk par gaidāmo evaņģelizāciju. Pēc dievkalpojuma izgājām ielās un tad atpakaļ uz mājām. Pirmās dienas varbūt nebija tās vieglākās – daudziem sarunas nelikās pārāk garas vai dziļas, vai šķita, ka cilvēkiem ir neatvērtas sirdis, taču tas bija tikai sākums. Turpinājums jau nākamajā dienā – pirmdienā. Pēc tam otrdienā, trešdienā, piektdienā un sestdienā.
Pateicoties salīdzinoši tuvajam braukšanas attālumam, šoreiz varējām pa nedēļas vidu būt evaņģelizācijas vietā 3 reizes, neskaitot piektdienu un sestdienu, kad esam vienmēr. Paldies Dievam par šīm iespējām, jo tieši šajās, saucamajās “extra dienās”, bija vislabākās sarunas, kur cilvēki patiesi ieklausījās, atļāva aizlūgt par viņiem, uzdeva jautājumus. Vispār šķita, ka pēkšņi vietējie cilvēki kļuvuši daudz laipnāki kā pirmajā reizē, kad bijām. Šķiet, ka uzrunājām tiešām daudz cilvēkus. Tik daudzi dzirdēja vēsti par Jēzu Kristu! Lai Dievs turpina strādāt pie šīm sirdīm!
Sestdienas rītā, kad noslēguma diena klāt, uz rīta dievkalpojumu pirmo reizi bijām tikai mēs paši. Nebijām maz, bet nebija neviens vietējais. Tas nekas – sagatavojam savas sirdis, pielūdzam Dievu un vēlamies redzēt Dieva darbu šajā dienā! Pēc dievkalpojuma garšīgi paēdam un izejam ielās vēl pēdējo reizi pirms dievkalpojuma. Sestdienā cilvēki steidzīgāki, taču ar dažiem vēl paspējam parunāt un arī uzaicināt uz vakara dievkalpojumu. Vakars klāt. Sākumā likās – vai tiešām būs kā no rīta? Tikai savējie?
Taču tad ierodas pāris no draudzes, kurā ciemojāmies. Nākošais jautājums – vai tiešām nebūs neviens, kas Jēzu nepazīst? Dievkalpojums sācies un ierodas puišu bariņš. Un kāda meitenīte, lūgusi mammai atļauju atnākt, arī ierodas uz dievkalpojumu. Viens no puišu bariņa ierodas ar kruķiem – iziet ārā bez tiem. Dievkalpojuma beigās par šo puisi lūdza un Dievs viņam pieskārās. Puisis izbrīnīts teica draugiem: “Eu, bet tiešām pārgāja sāpes.” Vai šie puiši pēc piedzīvotā vēlējās atdot savu dzīvi Dievam? Diemžēl nē. Bet tas, ko Dievs viņiem ļāva redzēt, ticu, ka ir tikai sākums Dieva darbiem pie šo puišu dzīvēm.
Sākumā teicu, ka bez ticības un paļāvības Dievam, šī evaņģelizācija varēja būt smaga. Ticiet man, negribas vienmēr lēkt no prieka gaisā, kad esi runājis ar pārdesmit cilvēkiem redzot, ka tie iet uz pazušanu, bet negrib pieņemt glābšanas vēsti, ko viņiem nes. Nav sajūsma, kad esi varbūt gaidījis lielāku atsaucību, taču rezultātā tā ir mazāka kā citās pilsētās. Bet paliek viegli, kad Tu zini, ka Dievs sūta, ka Dievs ir ar Tevi. Kad Tu saproti, ka nevari nevienu cilvēku pārliecināt, bet vari ļaut Dieva Garam darīt Savu darbu pie siržu pārliecināšanas. Parēķinot, kopumā uzrunājām aptuveni 200 cilvēkus. Tas, protams, ir aptuvens skaitlis, taču vienalga tas nozīmē, ka šo 2 nedēļu laikā par Jēzu dzirdēja daudzi. Dievs ir brīnišķīgs Dievs! Pēc šīs evaņģelizācijas bija patīkama svētku sajūta! Neviens noskumis vaigs, gluži pretēji – prieks par to, ka Dievs ir ar mums!
Lūgsim, lai Dievs strādā un cilvēki pievienojas draudzēm! Cilvēkiem vajag Jēzu. Jā, lielākā daļa to nesaprot, taču viņiem vajag. Lai Dievs pārliecina! Viss gods Dievam! Tagad gatavojamies Salacgrīvas evaņģelizācijai.