Dievs ir tik brīnišķīgs! Bijām Cēsīs un piedzīvojām to atkal un atkal! Cēsu stāsts tāpat kā citviet sākās ar izsūtītām vēstulēm Cēsu draudzēm un turpinājās ar braucienu tikties ar ieinteresētajām pusēm. Kāds bariņš jauniešu devāmies uz Liepas Metodistu draudzi (kas atrodas dažu minūšu attālumā no Cēsīm) un tikāmies ar tiem, kas vēlas iesaistīties vai uzzināt vairāk par mums un to ko darām. Jāpiebilst, ka šajā sapulcītē lielākoties bija vecāka gada gājuma cilvēki un tik īpaši bija tas, ka viņi – tik gudri dažādās lietās, ar lielu dzīves pieredzi un ar tik daudz ko piedzīvotu gan ikdienas dzīvē, gan attiecībās ar Dievu – tomēr neuzskatīja mūs ne par gramu sliktākus vai zemākus par viņiem. Viņi parādīja mums lielu mīlestību un arī pazemību, ieklausoties mūsu sakāmajā un cienot to, ko Dievs devis mums darīt. Šī sapulce izvērtās brīnišķīgā sadraudzībā un kopīgās lūgšanās. Jau šajā pirmajā reizē, kad ar daļiņu no komandas bijām Cēsīs, mēs redzējām šo degsmi vietējo sirdīs – viņi grib redzēt glābtas Cēsis! Tas nu bija skaidrs! Un tas sagādāja milzīgu prieku. Zināt, ka cilvēki ir gatavi lūgt, gavēt, iet un darīt – tas bija kā vēlviens apstiprinājums tam, ka Dievs mūs sūta šajā evaņģelizācijā un ka Dievam noteikti rūp šī vieta! Pēc sapulces, braucot mājās ar jauniešiem pārrunājām šo pirmo tikšanos un visi kā viens bijām laimīgi par to, ko Dievs dara un nevarējām vien sagaidīt, kas mūs mūs sagaida tālāk!
Nākamreiz uz Cēsīm devāmies jau krietni kuplākā pulciņā! Lielākā daļa kā allaž nakšņojām – palikām pa nakti no sestdienas uz svētdienu! Sestdienā tikāmies vietā, kur pulcējas Cēsu Vasarsvētku draudze. Tur kopā lūdzām un daži no mūsu jauniešiem teica iedrošinājuma vārdus/liecības par to kā viņi evaņģelizē ne tikai uz ielas, bet arī savās ikdienā, piemēram, atrodoties skolā. Pēc tam sadalījāmies pa grupiņām un devāmies ielās, lai pasludinātu par Jēzu. Laiks mūs nelutināja, bija diezgan lietains un vējains, taču, ja līdzi ir lietussargs un silta jaka – viss kārtībā! Turpinam iet un izmantot katru minūti, kas dota Cēsīs! Šajā pašā vakarā devāmies uz vietu, kur notika mūsu pirmā sapulce par evaņģelizāciju Cēsīs – Liepas Metodistu draudzi. Šajā vietā notika slavas un pielūgsmes vakars, kur mūsu slavētāji vadīja mūs pielūgsmē. Vakars tieši tāds kādu to vienmēr vēlamies – cilvēki paceļ balsi lūgšanās, slavē Debestēvu no visas sirds, aizlūdz viens par otru un tiek stiprināti! Bijām šajā vakarā kopā ar vietējajiem un atkal izbaudījām, cik forši ir būt ar viņiem kopā! Pēc tam arī baudījām viņu sagatavotās vakariņas un kārtējo reizi pārliecinājāmies par viņu viesmīlību. Šoreiz arī nekur tālu nebija jādodas, lai nakšņotu, jo varējām sadalīties pa telpām un gulēt šajā draudzes ēkā! Slava Dievam – viss nodrošināts un visi var būt laimīgi, svētīti un gatavoties nākamajai dienai. Jāpiebilst, ka jau pēc pirmās evaņģelizācijas dienas dzirdējām priekpilnus stāstus no mūsējiem par to, ka Dievs tā lietoja runājot ar cilvēkiem, ka izdevās tiešām labas sarunas! Slava Dievam, ka Viņš ļauj piedzīvot labas lietas tieši tad, kad visvairāk nepieciešams. Un stiprina tos, kas nejūtas tik droši izejot ielās – šādi notikumi, kad Dievs dod lielu drosmi runāt, ceļ ticību un palīdz nākamajās reizes nebaidīties un būt drošiem!
Nākamā diena. Svētdiena. Kā vienmēr mūsu plāns – doties uz kādu no vietējo draudžu dievkalpojumiem un tad pirms došanās mājup vēlreiz doties ielās, izmantot laiku, pastāstot par Jēzu. Šoreiz tas pats tikai mazliet citādākā secībā. Tā kā vēlējāmies doties uz draudzi, kura ar savu mācītāju priekšgalā tik ļoti savu sirdi bija ielikusi šajā evaņģelizacijā – devāmies uz Cēsu Vasarsvētku draudzi. Šīs draudzes dievkalpojums sākās 14.00 tāpēc sapratām, ka izmantosim laiku evaņģelizācijai pirms dievkalpojuma sākuma. Divas stundas stāstījām par Jēzu, un tad šī pati draudze aicināja mūs doties pusdienās uz kādu vietējo kafejnīcu un bagātīgi mūs svētīja, izrādot vēlmi segt maltītes izmaksas. Pēc gardām pusdienām devāmies uz dievkalpojumu, kur mūsu līderis Marks bija aicināts arī dalīties ar Dieva vārdu. Slavēšana gan bija vietējā un par to mums liels prieks – varējām izjust šīs draudzes “garšu” un iejusties vairāk kā vietējie. Slavēšana bija brīnišķīga, tik patiesa un dzīvespriecīga! Slava Dievam par cilvēkiem, kas Viņam kalpo nevis tāpēc ka tas būtu jādara, bet tāpēc, ka sirdī ir prieks! Pēc runas beigšanas, Marks aicināja, lai visi jaunieši, kas atbraukuši kā daļa no IR VĒL komandas, iet un lūdz par vietējās draudzes cilvēkiem. Atkal jāsaka – tas bija īpaši! Daudz prieka asaras, Svētā Gara pieskaršanās un pateicība Jēzum! Nu dien piepildīti varējām doties mājās un gatavoties noslēguma dienām Cēsīs pēc nedēļas!
Noslēguma dienas gaidījām tik ļoti, ka nolēmām aizbraukt līdz Cēsīm vēl kādu reizi! Vienkārši tā sanāca, ka gan laiks, gan visi citi apstākļi sakārtojās tā, ka vairāk kā 10 cilvēku kompānijā varējām doties uz Cēsīm arī otrdienas vakarā. Jāsaka gan, ka diezgan ātri sāka palikt tumšs, jo Cēsīs ieradāmies tikai vakarā, bet tieši tāpēc sadalījāmies pa grupiņām kur ir gan puisis gan meitene, lai viss būtu drošāk un bez nekāda satraukuma. Tā arī, protams, bija, ka viss bija veiksmīgi un varējām pastāstīt par Jēzu vairāk cilvēkiem! Nevienā veidā nenožēlojām šo ekstra dienu – tieši otrādi – gribētos, lai tādas dienas sanāk arī citās pilsētās, kad esam uz vietas pēc iespējas vairāk, un dabonam runāt ar pēc iespējas vairāk ļaudīm. Ticam, ka Dievs var pavērt tādas iespējas, neskatoties uz to, ka mācamies, strādājam un kalpojam arī savās draudzēs.
Un nu jau arī pienākušas pēdējās divas dienas ar noslēguma evaņģelizāciju! Pirmajā dienā ieradāmies vakarā, bet tomēr arī kāds laiciņš mums bija, lai to izmantotu un izietu ielās. Un tad jau atkal kopīgā sadraudzība pie vakariņu galda mājīgajā Liepas draudzē. Šoreiz arī ātrāk devāmies gulēt, jo zinājām, ka nākamā dienā būs pilna, gara, bet svētīga diena! Protams, pirms gulētiešanas gan neiztikt bez sarunām. Gan par to kā Dievs lietojis šajās dienās, kā arī par citām gan jautrām, gan nopietnām tēmām. Bet tas ir lieliski – ka varam arī kā komanda kļūt ģimeniskāka, draudzīgāka un vienotāka šo evaņģelizāciju laikā!
Nākamajā dienā – sestdienā – jau no rīta devāmies uz Cēsu biedrības namu, kur notika gan rīta, gan vakara dievkalpojums. Šajā zālē bijām pirmo reizi un jāsaka atklāti, ka neiztikām arī bez steigas un brīžiem tādu kā neizpratni kas tagad ir vai nav jādara, jo bija gan jāsakārto zāle, gan jāpieliek kādi dekori. Paldies Dievam, bijām vairāk kā 20 cilvēki, līdz ar to – katrs pielika roku un darbi gāja uz priekšu! Līdz pēdējai minūtei rosījāmies un drīz vien pienāca laiks rīta dievkalpojumam! Slavējām – gan IR VĒL komanda, gan vietējie. Lūdzām, klausījāmies uzrunās un pavadījām laiku kopā! Pēc dievkalpojuma uzklātais galds atgādināja kāzu mielastu – neēdis nepalika neviens. Bet jāsaka tā, ka bija patiešām sajūta kā svētkos. Varējām priecāties par to, kas vēl tikai notiks šajā pilsētā un apņēmības pilni devāmies vēl pedejo reizi pirms vakara evaņģelizācijas dievkalpojuma iziet ielās. Un arī šis laiks bija svētīgs – citiem sarunas ar cilvēkiem noritēja pat stundu ilgas. Mēs zinām, ka šī sēkla tika iesēta un nav svarīgi vai cilvēki atnāks vai neatnāks uz vakara dievkalpojumu, svarīgi ir lai Dievs strādā pie šīm sirdīm. Un to arī Dievam lūdzām. Tomēr, kad vakara dievkalpojums bija pienācis, mūsu sirdis bija ļoti priecīgas, jo redzējām vairākus cilvēkus, kurus satikām uz ielām un kuri bija ieradušies, lai dzirdētu kaut ko vairāk. Dažiem jauniešiem tas bija ļoti īpaši, jo pirmo reizi bija ieradies kāds, ko viņi bija aicinājuši. Varbūt liekas mazsvarīga lieta, bet tomēr tik ilgi ejot un stāstot par Jēzu, tas ir īpašs brīdis redzēt, ka kāds ir arī spēris soli lai atsauktos un dzirdētu vēl. Evanģēlija vēsti sludināja Marks. Paldies Dievam, Kurš tik brīnišķigi viņu vadīja. Mūsējo acīs bija asaras un klusas lūgšanas pie sevis par to, lai cilvēki tiešām atsaucas šai brīnišķīgajai vēstij. Kā vienmēr aicinājām cilvēkus iznākt priekšā, ja viņi ir nolēmuši nodot savas dzīves Jēzum. Un bija! Cilvēki bija gatavi tam! Tā sajūta ir tik skaista! Kā Dievs par viņiem priecājas, kā debesis gavilē. Šoreiz tiešām varējām uzreiz redzēt cilvēkus, kas atsaucas un cilvekus, kuriem slāpst pēc vēl. Lūdzām par viņiem un bija arī padomdevēji, kas parunāja ar šiem cilvēkiem un iedrošināja turpmākajā dzīves ceļā – lasīt Dieva vārdu, apmeklēt draudzi, lūgt Dievu un tamlīdzīgi. Mēs nevēlamies emociju uzplūdos lēmumus, mēs vēlamies lēmumus pēc kuru pieņemšanas mainās arī dzīvesstils. Lūdzām arī par slimajiem un par citām vajadzībām un arī tur redzējām kā Dievs pieskaras. Nu ko lai saka – patiešām piedzīvojām debesu svētkus!
Kaut kā tā arī šī evaņģelizācija pagāja. Mēs nevaram uzrakstīt šeit visas emocijas un sajūtas, jo brīžiem tie mirkļi patiešām bija vārdiem neaprakstāmi. Un tomēr, mazliet varējāt ielūkoties tajā Dieva darbā, ko Viņš uzticēja mums darīt.
Grūti nobeigt nepasakoties vēlreiz Dievam par visiem cilvēkiem, kurus Viņš sūtīja būt kopā ar mums Cēsīs un par visām lietām ko Viņš darīja. Šoreiz bija arī cilvēki, kas pirmo reizi brauca uz IR VĒL rīkotu evaņģelizāciju un par to prieks – mēs augam! Katrā evaņģelizācijā redzam jaunas sejas, kas grib pievienoties un kalpot kopā ar mums! Kāpēc par to esam tik priecīgi? Jo vairāk cilvēki iziet ielās – jo vairāk cilvēki konkrētajā pilsētā tiek aizsniegti un uzrunāti par Jēzu! Tas ir brīnišķigi! Jo vairāk sēklas iesējām, jo vairāk augļus redzēsim!
Liela pateicība par Cēsu Vasarsvētku draudzi un mācītāju Natu, kura mūs uzņēma neizsakāmi sirsnīgi! Kā jau minējām – klāti gluži vai kāzu galdi un visādi citādi izrādītas rūpes. Un pats galvenais – lūgšanas! Viņa un viņas draudze mūs patiešām turēja uz savām lūgšanu rokām! Arī brīnišķīgā Liepas Metodistu draudze uzņēma, dodot naktsmājas un izrādot viesmīlību. Paldies par viņiem!!
Jāsaka vien ir, ka sūdzēties nevaram ne par ko! Dievs dara, Dievs aicina, Dievs palīdz, Dievs nodrošina un Dievs mīl! Gan mūs, kas viņam kalpojam, gan tos, kuri Viņu nepazīst. Viņš tik ļoti mīl pat to vienu kas ir nomaldījies, ka ir gatavs iet viņam pakaļ. Un ja Dievs grib lietot mūs, lai viņu aizsniegtu, tad mēs vienmēr gribam būt ar sirds attieksmi, kas saka – ŠEIT ES ESMU, SŪTI MANI!