Atskats uz Vaiņodi

Noslēgusies pēdējā IR VĒL evaņgelizācija 2018. gadā! Šoreiz tā bija Vaiņode. Atkal neliela vieta, bet kā vienmēr – pilna ar tiem, kuriem vajag Jēzu. Nu, kā jau visur! Paldies Dievam, ka Viņš deva iespēju pasludināt Labo Vēsti Vaiņodes ļaudīm. Bet kā tad mums gāja šoreiz?

Sintija iesāk rīta dievkalpojumu

Neliels bariņš jauniešu devāmies satikties ar vienīgo draudzi, kura piekrita ar mums sadarboties. Vispār tajā brīdī vēl nezinājām vai viņi ir piekrituši, bet devāmies, lai izstāstītu vairāk par to, ko mēs darām un uz ko Dievs mūs aicina. Izstāstījām kāds ir aptuvenais plāns un datumi, un tad jau vēlējāmies, lai viņi saprot – vēlēsies iesaistīties, vai nē. Tā bija Vaiņodes Baptistu draudze un viņi mums šajā evanģelizācijā bija milzīga svētība! Pēc tā laikam noprotat, ka viņi piekrita būt un veidot šo evanģelizāciju kopā ar mums!

Kad devāmies ar komandu pirmo reizi uz turieni, lai nakšņotu no sestdienas uz svētdienu, tieši Baptistu draudzīte mums nodrošināja naktsmājas viņu draudzes telpās, kur bija ļoti silti un mājīgi, kā arī paēdināja mūs, par ko esam ļoti pateicīgi! Mēs nekad negribam uzstādīt savus noteikumus, ka mums vajag to vai to, bet vienmēr, atkārtošu, vienmēr, esam ļoti svētīti caur vietējiem cilvēkiem! Pirmās divas dienas pagāja ļoti labi. Lai arī pirmajā vakarā ieradāmies, kad bija jau tumšs, devāmies pie cilvēkiem uz viņu mājām. Ja uzņēma – uzņēma, ja neuzņēma – gājām tālāk. Tajā pašā vakarā, arī šoreiz notika slavēšanas un pielūgsmes vakars, kurā mūs vadīja IR VĒL slavēšanas grupa un pēkšni pie kahona piesēdies, ar mums kopā spēlēja viens no vietējiem puikām – Mārtiņš.

Dekorētāji pacentās, lai nebūtu redzams lielais Jāņu vainags, kas bija uz sienas, bet lai būtu ziemassvētku noskaņa – viņiem izdevās.

Nākamajā rītā bijām plānojuši piedalīties šīs pašas draudzes dievkalpojumā. Kā vienmēr gribējām sajust šo “vietējo garšu”. Un tomēr ne tikai izgaršojām, bet arī paši piedalījāmies šajā dievkalpojumā vadot slavēšanu, daloties ar liecībām un sludināšanu, ko draudzes mācītājs bija uzticējis Markam. Pēc dievkalpojuma garšīgi pusdienojām kopā ar draudzes locekļiem un tad jau atkal gājām ielās! Dievs darīja brīnumus! Šoreiz šķita, ka  cilvēki bija atvērtāki un ieklausījās vairāk kā iepriekšējā reizē. No 2 meitenēm dzirdējām arī šādu stāstu – Dievs bija dziedinājis kādu sievieti gados, kura divpadsmit gadus nevarēja iztaisnot muguru sāpju dēļ, meitenes lūdza un Dievs pieskārās. Mugura pilnībā iztaisnojās! Tas mums visiem bija liels iedrošinājums un devāmies mājup pavisam noteikti prieka pilni, zinot, ka Dievs dziedināja ne tikai to sievieti, bet pieskārās arī daudziem citiem cilvēkiem.

Nedēļa, lai lūgtu, gavētu un sagatavotos nākamajām Vaiņodes evanģelizācijas dienām un esam atpakaļ! Atkal ieradāmies jau tumsai iestājoties, taču atkal nepalikām uz vietas un gājām stāstīt par Jēzu. Visforšāk ir redzēt, ka tas nebija veltīgi. Piemēram, šo 2 stundu laikā, tajā vakarā, uzzinājām, ka Vaiņodē top liels kristiešu centrs “Jāņa nams”. Un vislabākais šajā stāstā bija tas, ka nejauši tur aizejot, uzzinājām, ka Jānis bija vēlējies, lai “tie jaunieši, kas brauks uz Vaiņodi” (jo viņš zināja, ka kāds brauks rīkot evanģelizāciju), lai viņi atnāk paskatās kā visa nama apdere no iekšpuses notiek un lai pastāstītu par saviem sapņiem un mērķiem. Jānis bija starā, kad ieraudzīja, ka jauniešu bariņš tuvojas viņa nama virzienā un uzreiz ielaida mūs iekšā. Interesanti bija tas, ka nonācām tur nejauši. Bijām apvienojušās divi evanģēlistu trio, lai tumsā nav jāstaigā mazos bariņos un meitenei vārdā Laura, bija liela vēlme aiziet uz kādu namu, kuram gāja garām, bet nezinājām, kas tā ir par ēku. Tika nolemts iet garām, bet beigās Lauras brālis teica, ka māsas miera labad, labāk aiziesim uz to ēku. Paldies Dievam, ka aizgājām! Jāņa stāsts ir daudz garāks un aizkustinošāks, bet doma ir skaidra – ja paļaujamies uz Dievu un lūdzam, lai Viņš mūs vada uz īstajām vietām – Viņš patiešām to dara.

Pēc evanģelizēšanas kopīgi vakariņojām, un tā kā šoreiz mums bija pievienojušies 5 cilvēki, kas pirmo reizi bija kopā ar mums, iepazināmies un pavadījām kopā brīnišķīgu vakaru! Nu, kā tāda liela, liela ģimene!

Elizabete uzticami kalpo sagaidīšanas komandā jau kopš tās sakumiem Madonas evaņģelizācijas laikā.

Nākamais rīts, pēdējā diena Vaiņodē. Gan vakara, gan rīta dievkalpojums notika Vaiņodes Kultūras namā. Jāpiebilst, ka tad, kad rakstījām Kultūras nama vadītājai, vai varēsim rīkot kristīgu pasākumu šajās telpās, viņa atbildēja, ka noskatīsies Facebook mūsu iepriekšējos video, jo saviem iedzīvotājiem viņa piedāvā tikai to labāko. Paldies Dievam, ka Viņš atvēra viņas acis un sirdi saprast, ka tas ir labākais, ko viņa var piedāvāt saviem cilvēkiem. Jo par  Jēzu Kristu, mūsu Kungu un Glābēju, labākas vests taču nav! Tad nu izdekorējām zāli un novadījām pirmo dievkalpojumu, kurā lūdzām, slavējām un klausījāmies Dieva Vārdu. Pēc tam atkal evanģelizācija ielās un mājās, taču šoreiz vēl kāda papildus vieta – bijām Vaiņodes Sociālajā aprūpes centrā. Tas bija fantastiski un esam priecīgi, ka radās iespēja aiznest kādu prieku un svarīgu vēsti vecajiem ļaudīm. Devāmies pie viņiem ar koncertu un arī pastāstījām liecības un dalījāmies ar Labo Vēsti. Pansionātā gan nebijām visi, jo sadalījāmies, daži ies tur – daži tur. Šādā brīdī bija forši redzēt, ka mūsu komanda aug un varam pat sadalīties pa grupiņām un aizsniegt vēl vairāk cilvēkus! Tas ir brīnišķīgi!

Vakara dievkalpojumā priecājāmies par ikvienu kurš ieradās. Jo īpaši par tiem, kurus uzrunājām un viņi – atnāca. Bija ieradušies gan kristieši, gan neticīgi cilvēki. Pašā altāra aicinājumā nodot savu dzīvi Dievam, jāsaka kā ir, atsaucās un publiski priekšā iznāca tikai 1 cilvēks. Tomēr pēc dievkalpojuma, izrādījās, ka ieinteresētāki ir vairāki. Varbūt vēl kautrējās iziet priekšā, varbūt kas cits, bet mēs ticam, ka šis 1 puisis nebija vienīgais, kura sirds tika aizkustināta. Lai Jēzus dara Savu darbu arī pie pārējiem, kas dzirdēja evanģēliju! Lai Dievs strādā! Mēs iesējām šo sēklu un lūdzam, lai Dievs to audzē!

Kad jābrauc mājup – ir prieks. Nevis par to, ka viss ir beidzies, bet par to, ka Dievs arī šajā vietā mūs ne uz brīdi neatstāja vienus. Viņš bija ar mums! Viņš bija visā! Prieks par Vaiņodes Baptistu draudzi un jo īpaši par viņu mācītāju Edgaru Purmali un viņa ģimeni, kuri tik ļoti daudz mums palīdzēja un tiešām bija šajā visa iekšā kopā ar mums!

Mēs ticam, ka daudz spēj taisnā lūgšana darbodamies savā paša spēkā.

Jā, pēdējā evanģelizācija šogad IR VĒL komandai ir noslēgusies. Šeit aprakstot, varbūt izskatās, ka viss mums ir gājis kā pa stīdziņu, bez neviena šķēršļa. Bet patiesībā velns ārdās. Mūsu komandā vairāki cilvēki ir piedzīvojuši to, ka velns mēģina kaut kā izšaubīt, kaut kā izjaukt, lai tikai šis cilvēks nedalītos ar citiem par Jēzu. Arī pirms Vaiņodes bija daži atgadījumi, kad varēja nolaist rokas, bet, ziniet? Velnam nav nekādas varas pār Dieva bērniem. Viņš ārdās, jo viņam nepatīk tas, kas notiek. Viņam nepatīk, kad kāds dzird par Jēzu un tas ir loģiski, bet mēs netaisāmies apstāties sludināt! Jēzus taču ir uzvarējis. Kad tu skaties uz Jēzu, tad nekādas problēmas netraucēs iet uz priekšu un tiešām liksies ka viss iet uz priekšu kā tam ir jāiet. Dievs ir uzticams! Un mēs to sakam jums, jo mēs to piedzīvojam! Gan savā ikdienā, gan tad, kad bijām Vaiņodē un visās citās pilsētās! Dievs ir uzticams! Lai Dievs mums katram palīdz sakņoties Viņā vēl dziļāk un palikt Viņam uzticamiem traukiem un ja Dievs tā vēlēs, tad arī 2019. gadā turpināsim izplatīt evanģēliju Latvijas pilsētām! Pačukstam, ka pirmie plāni saistās ar marta sākumu –  Aizkrauklē! Lai Dievs svētī!